Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle

Ja ceļojot uz Liepāju domājat apciemot arī Karostu, tad viena no galvenajām vietām, kuru jūs noteikti nevēlaties palaist garām, ir Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle. Tas ir valsts lielākais pareizticīgo dievnams. Katrā Latvijas novadā atrodas viena pareizticīgo katedrāle un Kurzemes reģionam tā ir Jūras katedrāle. Vai zinājāt, ka Padomju laikos tā kalpoja kā kino un pat sporta zāle? Ieskatīsimies šīs unikālās baznīcas vēsturē mazliet sīkāk!

Oriģinālajā kirilica nosaukumā “Свято-Николаевский морской собор”, katedrāles celtniecība sākās 1901. gadā Krievijas cara Nikolaja II laikā. Katedrāles celtniecība notika pateicoties Krievijas jūras militārajiem spēkiem. Tā realizēšanai tika vākti arī ziedojumi. Galvenais ziedotājs bija imperators Nikolajs II ar saviem ģimenes locekļiem. Lai pabeigtu ēku, kurai par iedvesmu kalpoja 17. gs. tradicionālajais krievu baznīcu stils, vajadzēja divus gadus, un tās struktūra tika veidota no četriem kupoliem ap vienu lielo centrālo kupolu, kas prezentēja Kristu un evaņģēlistus. To var viegli izskaidrot, jo Baznīcas arhitekts un celtniecības darbu vadītājs bija neviens cits kā Vasilijs Kosjakovs, kas ir slavens ar neo-krievu baznīcu arhitektūru. Baznīca sākotnēji bija domāta karavīriem un kuģotājiem, kuri dzīvoja Aleksandra III ostā, Libāvas daļā, kuru drīz vien dēvēs par Liepāju, līdz ar to tā ir saistīta ar jūrnieku patronesi, brīnumdari svēto Nikolaju.

Apbrīnojamās mozaīkas ir V. Frolova darbs, savukārt, koka skulptūras ir veidotas pēc P. Abosimova dizaina. Attiecībā uz gleznojumiem, labo un centrālo baznīcas fresku daļu izstrādāja F. Railjāns, savukārt kreisās puses altāra vietas izveidoja M. Vasiļjevs. Katedrāles sienas veidotas no sarkaniem ķieģeļiem un to apdarei izmantoti dzeltenie ķieģeli, kas veido interesantus ornamentus, padarot dievnamu diezgan krāšņu.

Viens no interesantiem faktiem, kuru ir vērts pieminēt saistībā ar baznīcas arhitektūru, ir tas, ka tā nesatur atbalsta kolonnas, pateicoties unikālam cementa liešanas veidam, kas ir ļāvis šim arhitektūras šedevram saglabāt stabilitāti. Tā vietā, lai izmantotu kolonnas, svaru balsta baznīcas sienas, ko nostiprina četras arkas formas velves. Ēkas augstums ir vairāk nekā piecdesmit metri un tās kontūras tiek pielīdzinātas kuģim. Tajā atrodas trīs altāri.

Pirmā pasaules kara satricinājumā vairākas katedrāles daļas tika nogādātas atpakaļ uz Krieviju to saglabāšanai, tostarp zvanus un dažas ikonas, bet pārējo bija nozaguši vācieši pēc iebrukuma Latvijā. Vērmahts baznīcā uzstādīja pretraķešu aizsardzības vietu, izmantojot zvanu metālu ieroču izveidei.

Pēc neatkarības pasludināšanas un pievēršanās Luterāņu ticībai, baznīcu izmantoja Latvijas Jūras kara flote un tā palika par pielūgsmes vietu līdz laikam, kad Latviju okupēja Padomju spēki 1944. gadā. Cara monarhijas un pareizticīgo baznīcas simbols bija nevēlams komunistu doktorīnai, kas viegli atrada veidu, kā to pārveidot citiem mērķiem. Kad Karaostas apgabals tika pārvērsts par slepenu padomju teritoriju, šī vieta kļuva aizliegta un katedrāle ātri tika pārveidota par sporta zāli un kinozāli, lai gan tās arhitektūra nebija piemērota kvalitatīvai kinofilmu skaņai. Lai uzlabotu filmu atskaņošanas kvalitāti, tika aizbetonēta tās centrālā kupola daļa.

1991. gadā atbrīvojoties no padomju okupācijas, latvieši beidzot varēja atgūt šo katedrāli caur Latvijas pareizticīgo baznīcu, kas tajā pašā gadā tika atvērta apmeklētājiem, kad tajā notika pirmais dievkalpojums decembra beigās. Tā kā baznīca vēstures gaitā ir cietusi pateicoties tās nelabvēlīgiem saimniekiem, tās pašreizējais stāvoklis neatspoguļo pagātnes krāšņumu. Baznīca joprojām tiek atjaunota līdz mūsdienām.